Vairums latviešu dzimteni pamet brīvprātīgi, labākas dzīves meklējumos, bet kādreiz, pēckara laikā, viņi bija spiesti to darīt. Piemēram, Gunāra Janovska romāns „Sõla” atklāj emigrantu izjūtu ainavas un parāda, ko nozīmē piederēt savai tautai un dzimtenei. „Sõla” ir sala. Sala, apkārt kurai ir ūdens arī simbolizē bezizeju, atšķirtību no ārpasaules, sava veida izolāciju. Artūrs Skuja un Juhans Raudseps, latvietis un igaunis, romāna galvenie varoņi, ir cilvēki ar tik līdzīgu likteni un ar tik atšķirīgu iekšējo pasauli. Artūrs ir nelaimīgs cilvēks. Viņš ir tālu no savam mājām un šķiršanās viņam ir grūta. Viss šajā salā viņam ir svešs. Viņu „plēš” atmiņas par dzimteni, par Latviju: „Cik gan sveša man bija šī zeme ar tās ļaudīm”. Juhans ir igaunis un viņš ļoti augstu vērtē savu nacionālo piederību. Viņš bieži uzsver, ka igauņi ir labāki par citām tautām. Tik ļoti Juhans mīl savu dzimteni, tik ļoti ilgojas pēc tās.…
