Savu darbu es vēlētos sākt ar ieskatu Sandras Veinbergas grāmatā “Masmediji”. Tas ļāva ielūkoties radio vēsturē un attīstībā.
Latvijas Radio regulāri uzsāka raidīt 1925. gada 1. novembrī. Pirmo – trīs stundu garo raidījumu noklausījās 331 cilvēks. Sākumā bija runa, un pēc tam operas Madame Butterfly translācija no Nacionālās operas. Pirmie radiopārraižu tehniskie mēģinājumi valstī norisinājās jau krietni agrāk.
Radio tehniskā bērnība ir cieši saistīta ar radioamatieru entuziasmu, kas samērā īsā laikā izplatīja jauno mediju visā industrializētajā pasaulē. Tolaik nevienam nebija svarīgi, “ko raidīt”, galvenā bija radio komunikācijas realizēšana.
Sabiedrība tolaik aizrāvās ar tādām modes lietām kā kino un gramofonu mūzika. Urbanizācija un dzīves līmeņa kāpums radīja nosacījumus brīvā laika pavadīšanai arī jauna izklaidētāja (radio) sabiedrībā, tika bruģēts ceļš sociālekonomiskām pārmaiņām.
Diemžēl Latvijas Radio vēsture mums nav atstājusi radio organizācijas un pārvaldes komentārus, kas varētu noderēt radio kā medija pētniecībai vai produktīvo žanru un radio unikalitātes analīzei.
Radio darbinieku atmiņu stāstos var izlasīt, ka 1927. gadā par radio diktori sākusi strādāt dzejniece Mirdza Ķempe (1907–1974); zināms, ka par orķestra galveno diriģentu sāka strādāt Jānis Mediņš (1890–1966), taču ar šīm ziņām ir par maz, lai radītu priekšstatu par to, kādā virzienā radio kā medijs attīstījās, atsijājot reproduktīvos žanrus no produktīvajiem.
Visvairāk līdz šim ir zināms par Latvijas Radio tehnisko attīstību, ir norādīts, ka radiosignāls pirmajos desmit gados tomēr nav aptvēris visu valsts teritoriju, tehniskās rekonstrukcijas darbi tika pabeigti 1936. gadā, pārejot uz jaunu un modernāku tehniku.…
