Mākslinieks pasauli uztver tēlaini, māksla ir domāšana tēlos. Ar rakstnieka radīto tēlu palīdzību mēs uzzinām viņa domas, attieksmi pret dzīvi, viņa uzskatus, ideālus un atziņas. Mākslas tēlo palīdz mums izprast dzīvi, sabiedrību, cilvēkus un arī pašiem sevi. Valoda ir daiļliteratūras izteiksmes forma un līdzeklis, un tāpēc arī dabiski, ka tēli daiļdarbā rodas un veidojas ar valodas palīdzību un arī pati valoda ir tēlaina. Analizējot daiļdarba valodu, tās struktūru, atradīsim visdažādākos veidus, visdažādākās izteiksmes formas, kādās veidojas tēli. Šo dažādību nosaka daiļdarba žanrs, virziens un rakstnieka stils, viņa rakstības veids un īpatnības. Šajā daudzveidībā iezīmējas vairāki formā līdzīgi paņēmieni, kas veicina daiļdarba valodas tēlainību. Literatūras teorijā šādus valodas veidojumus mēdz saukt par tēlainās izteiksmes līdzekļiem. Vārds līdzeklis te jāsaprot kā daiļrades procesā radies izteiksmes formas elements, kas kalpo attiecīgā satura pilnīgākai atklāsmei.
Atsevišķu priekšmetu vai parādību var īpaši izcelt un raksturot ar kādu māksliniecisku apzīmējumu, trāpīgu salīdzinājumu. Vienkāršākie tēlainās izteiksmes līdzekļi ir epitets, salīdzinājums un paralēlisms.
Daiļdarbos stipri daudz ir pārnestas nozīmes leksikas un frāžu, tās arī veicina izteiksmes tēlainību, piešķir attiecīgajam priekšmetam vai parādībai īpašu dzīvīgumu, padara valodu emocionālāku, izsaka rakstnieka attieksmi pret tēloto. Pārnestas nozīmes vārdi un teicienu valodu padara arī koncentrētāku.
Šajā pētnieciskajā darbā mēs centīsimies aplūkot tuvāk kas tad īsti ir tēlainās izteiksmes līdzekļi un kam tie domāti.…
