Izvēlējos lasīt Šarla Bodlēra „Parīzes splīnu” (pazīstams arī pēc nosaukuma „Mazi dzejoļi prozā”), jo man likās interesanti, ka tie ir dzejoļi prozā. Iepriekš šāda žanra darbus nebija nācies lasīt. Interesants ir arī šīs grāmatas nosaukums. Pirms biju iepazinusies ar Š.Bodlēra daiļradi, nezināju vārda „splīns”, bet, pateicoties dzejoļiem, esmu to sapratusi. Splīnu varētu raksturot kā sapīkumu, īgnumu, bet tajā pašā laikā kā iedomību un ārišķību. Manuprāt, tieši šis vārds ļoti būtiski raksturo visa dzejas krājuma noskaņu, nokrāsu un darbu tematiku.
Runājot par „Parīzes splīnā” 50 ietverto darbu tematiku, varu teikt, ka tajā pārsvarā valda modernās Parīzes pilsētas tematika. Prozas dzejoļu vēstījums tiek nodots pūlim un tajā pat laikā katram indivīdam konkrēti – pūlim, kurā saplūdušas daudz mazākām un lielākām ciešanām piepildītas cilvēku dzīves, piemēram, kāda akrobāta vilšanās, nelaimīgs ielu tirgotājs, ubags pie kafejnīcas loga, garīgi nelīdzsvarota jaunkundze, bērnus baidoša veca sieviete un klaiņojoši suņi. Pēc šiem Bodlēra varoņiem var spriest par dzīves skaudrumu un ciešanām, ko nākas piedzīvot, jo bieži Bodlēra varoņi ir pūļa nesaprasti un atstumti, viņu dzīves labākais laiks ir pagājis – pagātne zudusi, nākotne nezināma, bet vietas tagadnē nav.
…
