Kā jau iepriekš minēju, liela daļa latviešu šīs barikādes asociē ar lielu tautas vienotību. Nevienam vairs neinteresēja savs labums, visi bija vienoti, viņiem vairs neinteresēja, kas tu esi pēc tautības, tas vairs nebija svarīgi, jo visiem bija viens sapnis- brīva Latvija. Kā Marina Kosteņecka ir teikusi: „Barikādes nebija latviešiem pret krieviem, bet visiem pret totalitāro režīmu." Aukstie vakari pie ugunskuriem, sarunas, dziesmas un sadraudzība bija kas ļoti neaizmirstams. Lielāko daļu cilvēku barikādes sastādīja vīrieši, sievietes lielākoties palika mājās ar bērniem un par situāciju valstī uzzināja no TV ekrāniem. Tomēr šiem vīriem, kas riskēja ar savu drošību, bija arī jāēd. Par to rūpējās sievietes. Viņas vārīja tēju, zupas un cepa maizītes, ko vēlāk nogādāja drosminiekiem barikādēs. Daudzi centās palīdzēt, kā vien varēja. …
