Velns latviešu folklorā un mitoloģijā

Kas ir vismelnākais pasaulē? Latvietis minēs gan nakti un tumsu, gan ogli un grāpja dibenu, bet visbiežāk noteikts īsi: melns kā VELNS.
Tādu viņu jau sen arī mācītājs Stenders aprakstījis: „Velns esot melns, pār visu miesu spurains, ar platu galvu, stāviem ragiem, sarkanām, degošām acīm; tam esot kuprains deguns, līki nagi, govs aste. Viņa svārki esot sarkani, taisīti pēc vācu modes. Tas staigājot visur apkārt un pinoties ar burvjiem un raganām, tiem naudu, labību un citas mantas nesdams. Tas varot acumirklī pārvērsties, kurā miesā un sejā gribēdams: tas rāpojot kā ķēms pa kapsētām un tumsā baidot cilvēkus kā spoks.” Tīri vai jānodrebinās, tādu briesmoni ieraugot!
Bet vai Velns maz ir tik melns? Tautas garamantas rāda, ka Velns ne tikai spēj pārvērsties daždažādās būtnēs (izņemot gaismas saucēju gaili, kuru izdzirdot viņam jāņem kājas pār pleciem),bet arī to, ka aiz viena un tā paša Velna vārda slēpjas vairākas visai atšķirīgas būtnes. Arī Dievs ir citāds pasakās un teikās, citāds – tautasdziesmās. Bez velna atnestajām dūņām Dievs nemaz nebūtu varējis pasauli izveidot – nebūtu bijis no kā. Jo Dievam tikai tā dzīvības dvaša, bet Velnam – viela.
Velns agrāk bijis pazemes un veļu valdnieks, uz to norāda arī pats vārds „velns”, kas cēlies no vārda „velis”. Pasakās aprakstīta Velna pazemes pils, uz kurieni viņš aizved nolaupītās meitas un kalpus. Bet šim mājoklim maz līdzības ar elli. Senā Velna mitekļus vēl šobaltdien palīdz atrast vietvārdi, kuros saglabājies Velna vārds, - Velna purvs, Velna ala, Velna atvars, Velnezers u.tml. Viņš mitinājies arī rijas krāsnī – vietā, kur, pēc senču ticējumiem, mājojuši veļi.
Kā jau pazemes valdnieks, Velns ir ļoti bagāts, taču ko līdz manta, ja nav prāta? Tautas atmiņā glabāto Velnu grūti nosaukt par pasaules ļaunuma iemiesojumu. Pasakuun teiku Velns drīzāk ir labsirdīgi lētticīgs, kārs uz spēkošanos un derībām, bet, pamuļķis būdams, allaž zaudē.

…