1. Grieķu filozofijas pirmsākumi
Daudzi no seno filozofu uzdotajiem jautājumiem mūs nodarbina arī vēl šodien. Viņi gribēja atrast universālu principu, kā izzināt un izskaidrot dabā valdošo mainību un patstāvību, noskaidrot tos pamatprincipus, uz kuriem balstās vissvarīgākās dabas likumsakarības. Viņi meklēja pamatu, no kā viss radies, un par ko viss atkal pārvēršas. Viedokli bieži vien bija atšķirīgi, pat diametrāli pretēji. Tā, piemēram, ja Taless par tādu nosauca ūdeni, tad Heraklīts to bija atradis ugunī.
Grieķi bija pirmie, kuri centās izskaidrot dabas parādības ar prātu. Sengrieķu filozofi atzina diva veida zināšanas: par dabu un par cilvēku, tā vietu pasaulē. Grieķi uzskatīja, ka dabā valda vispārīgi likumi, kurus tie sauca par dabas likumiem un kurus var izzināt ar prātu. Sengrieķu mitoloģijā spilgti izpaužas dabiskās teoloģijas spēks, radot tūkstošiem dievu visām dabas un cilvēku dzīves parādībām. Tā kļūst par vienu filozofijas rašanās pirmavotu. Filozofija pārņem no mitoloģijas pasaules un cilvēka saprašanas funkciju, kur izpaudās mūsu tālo senču brīvā griba.
Grieķi ir teorētiskās domas izveidotāji Eiropas civilizācijā. Grieķijā tika izstrādāts jauns domāšanas tips, kas orientējās uz racionālismu pasaules procesu izskaidrošanā, ignorējot dievišķos spēkus un orientējoties uz kosmosa un cilvēka dzīves demitoloģizāciju. Tas paredz kosmiskās kārtības ideju, kas valda gan pasaulē kopumā, gan, pateicoties likumiem un tiesiskām normām, arī sabiedriskajā dzīvē un indivīda dvēselē. Likums ir tas, kas nodibina kārtību, saskaņā ar kuru neviens elements nevar īstenot varu pār citiem.
…
