Tas, kas eposa noslēgumā, šķiet, īpaši aizkustinoši, ir ne tikai karavīru vai citu cilvēku sēras par bojāgājušajiem, bet paša karaļa Kārļa Lielā neviltotais pārdzīvojums par savu varoņu bojāeju, kas vienlaikus parāda valdnieku, cilvēcīgu un pieejamu. Gan Rolandam, gan Oliveram tiek atdots pienācīgais gods, un viņu bēres ir varoņu cienīgas.
„Dziesmā par Rolandu” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu. Varonis Rolands ir paveicis daudzus varoņdarbus un ieguvis visas tautas mīlestību un bijāšanu. Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Cauri gadsimtiem Rolands kļuva par bruņinieka ideālu, varonības un drošsirdības simbolu. Būtu ļoti grūti izprast Eiropas kultūras vēsturi, ja nezinās šo eposu, jo tā vērtība ir neizmērojami augsta, kas sniedz lielisku priekšstatu viduslaiku cilvēku pasaules uztverē, kā arī vēsturisko ieskatu leģendārajā Ronsevālas kaujā, kur tiesa, nedrīkst aizmirst, ka realitāte ir savijusies ar autora fantāziju.
…
