Vispārīgā pedagoģija un pedagoģiskās domas attīstība

Mans viedoklis
Analizējot šo gadsimtu gaitas, mūsdienas no senajiem laikiem ļoti atšķiras. Iepriekš minētajos gadsimtos ļoti lielu uzmanību veltīja bērna disciplīnai, ticībai, stingrai audzināšanai. Salīdzinot ar mūsdienām, bērns ir brīvs, viņš drīkst izvēlēties ko vēlas, kas viņam interesē (mācību darba norises gaitas, hobiji u.t.t). Bērns netiek piespiests darīt to ko viņš nevēlas darīt.
Salīdzinot seno laiku pedagoģijas pamatlicēju viedokļus ar mūsdienu viedokļiem, mērķis konkrēti par šiem darbā aprakstītajām personām bija viens: bērns ir brīvs, zinātkārs un radošs. Šīs pedagogi mācīja teoriju, taču neaizmirsa izmantot to praksē. Lai panāktu šos rezultātus, viedokļi atšķīrās kā mācīt.
Izņemot Ignācijs Lojola (Jezuīta skolas dibinātāju) skolā bija stingra disciplīna, darbs tika veikts centralizēti un noteiktā kārtībā. Skolā valdīja kārtīga disciplīna, taču par labu darbu, katrs bērns tika slavēts. Skolā tika organizēti dažādi interesanti pasākumi. Manuprāt, ja būtu sakārtota šī mācību procesa kārtība, atbalstot bērna brīvību, intereses un vajadzības, tad šī skola manās acīs būtu ļoti laba. Šīs skolas sodi atšķirībā no 15.gadsimta citām skolām bija ļoti maigs, šis pedagogs no maniem analizētājiem bija vienīgais, kurš vēlējās izmantot secīgu darbu.
Augusts Hermanis Franke (17.gs. Piētisms) skolas dibinātājs rosināja mācības izdzīvot praktiskā darbībā. Viņi neatdzina mehānisku iekalšanu, viņu mācību metode bija rūpēties par izpratni. Vielu apguva vingrinoties, lietojot uzskates materiālus, zināšanas saistot ar praksi. Veicot dažādus eksperimentus, dažādi reāli lauku darbi, lai mācītos strādāt. Skolas dibinātājs uzsvēra, ka pateicoties tikumiskajai audzināšanai, ticībai, Dievs svētīs. Skolā augsti vērtēja svētību un ticību, mērķis kā mācīt bērnus bija ļoti labs, pēc manām domām, neizprotu šo ticību Dievam obligāto, jo šī gan bija spiesta lieta, pēc manām domām.
…