Ļoti bieži gadās liels uztraukums uzstājoties lielas auditorijas priekšā, šādos brīžos pa galvu šaudās dažādas domas un bailes ‘‘Dievs, palīdzi man, es uzstāšos publikas priekšā piekto reizi. Zinu, ka manas rokas būs atkal mitras un mute – sausa. Kad es piecelšos no krēsla un nedroši došos uz paaugstinājumu, krūtīs sāks strauji dauzīties sirds. ‘‘Liels paldies,’’ tad – apvaldīts, vājš smaids un: ‘‘Labvakar dāmas un kungi!’’
Uzstāšanās, prožektoru gaismas un rampas ugunis man izseni iedveš šausmas. Es neēsmu dzimis orators. Es labprātāk uzturos klausītāju vidū. Es zinu savu vietu, un tā nav uz skatuves vai tribīnē. Labāk atrasties mājīgajā, anonīmajā, klausītāju pilnajā zāles tumsā.…
