Sajūta pēc muzeja apmeklējuma bija kā sarkanvīns – ar dažādām garšām un
pēcgaršām. Rūgts, kā jau renesansei pieklājas, tumšs; mazliet salduma, kad skatās uz holandiešu pedantiskajām gleznām. Taču vislielākais iemesls, kāpēc manuprāt patiešām ir vērts iet uz šo vietu, – ja nestāv zem gleznas un neredz ne triepienu, ne smaržu, ne fonu, ne izmēru, un galu galā, ne publiku, kas to skatās, nav iespējams novērtēt daiļdarba spēku. Un tas tāds patiešām ir – ne velti saka, ka īstā māksla pastāvēja līdz brīdim, kad radās fotogrāfija – cilvēka tiecās uz ideāliem, skaistumu, reālismu, bija labi un pareizi izpētīt cilvēku, studēt tā Ķermeni, zināt.…
