1. Patika pret kalēju Klāvu.
1.1 Kalēja Klāva smēde priekš mazā Anduļa bija kā sevišķa maza pasaule, pilna teiksmainu tēlu un neredzētu lietu. „Kalējs Klāvs piederējis pie cilvēku sugas par, kuriem mēdz teikt, ka tie nekad nepaliek veci. Nekādas dzīves likstas nespēj tiem nolaupīt dzīve rožaino krāsu..”
„Es līdz kaislībai mīlēju šo kalēju Klāvu, šo krusttēvu, kā es viņu parasti saukāju”.
1.2 Andulis beidzot bija atradis spēcīgu un cēlu draugu, kuru uztvert kā paraugu, jo no tēva Andulis baidījās, tādēļ, varbūt arī, neuzdrošinājās runāt par tādām lietām un darīt tādus darbus kā ar kalēju Klāvu. To viņš uztvēra kā savu cēlu elku, kuram vēlējās līdzināties.
1.3 Darbā ar bērniem šo izveidojušos situāciju var izmantot kā iespēju bērniem iemācīt to, ka, lai arī cik bargs būtu tētis, tomēr tas ir miesīgs tētis, un nevajadzētu šo tēva lomu aizstāt kādam citam, un mīlēt kādu citu stiprāk par tēvu, kā to darīja Andulis. Patiesībā tēvam bija laba sirds, vienkārši Andulis to nebija saskatījis, daudz vieglāk bija saskatīt kalējā labestību, jo tas viņam kāla dažādus nazīšus un pirka saldumus. Iespējams, ka Andulim pietrūka tēva mīlestības un sirsnības, tādēļ to meklēja pie šī Klāva, kurš viņu lutināja, ne tā kā tētis.
