Latvijas teritorijā no XI gs. līdz XIII gs. sākumam radās agrīnie valstiskie veidojumi, kas pēc struktūras vēl nebija valstis vārda īstā nozīmē, tām nebija likumdošanas orgāna, tāpēc sabiedrības virsslāņi – t.i. vecākie, labieši u.c. – ar karadraudzēm un dažādām sapulcēm uzturēja paražu tiesības, kas jau gadu simteņiem iesakņojušās tautas apziņā.
Domājams, ka no valstiskās organizācijas viedokļa kurši, zemgaļi, sēļi un lībieši bija sasnieguši militārās demokrātijas attīstības pakāpi, kad ap izcilākajām personām pulcējās pārējie kopienas locekļi.
Arveds Švābe pēc latviešu tautasdziesmām, teikām, pasakām, parunām un sakāmvārdiem spriež par seno latviešu tiesisko apziņu, tiesiskās domas attīstības līmeni un tautas nerakstītajām, jeb paražu tiesībām. Pēc A. Švābes vārdiem paražu tiesības ir tās tiesības, ko nav devis likumdevējs, bet kas līdzīgi valodai iegūst un patur savu saistošo normatīvo spēku vienādas ilgas lietošanas un ievērošanas ceļā, kļūstot par masu uzvešanās noteicēju tiesiskā dzīvē.…
