Paražas ir vissenākā tiesību forma. Tās ir mutvārdu, jo ģermāņi bija neizglītoti barbari, kā viņus dēvēja grieķi un romieši. Ar laiku ģermāņu dzīvē noderīgākās paražas mūki pierakstīja latīņu valodā un nosauca par barbaru likumiem. To nosaukums latīņu valodā – Leges barbarorum.1
Paražas izstrādāja pati sabiedrība, balstoties uz pieredzi un intuitīvo nojautu, kas labs un kas ļauns. Paražu tiesības Rietumeiropas zinātnieki sauc arī par arhaiskām, t. i., ļoti vecām tiesībām. Varbūt latviešu valodā tās varētu saukt par aizvēsturiskām? Kad radās valsts, karalis paražas parasti atzina par derīgām miera nodrošināšanai un tās akceptēja.
Barbaru likumi bija arī citām kaimiņu cilšu apvienībām un ar laiku valstīm. Taču populārākais bija Saliešu likums. Tas aptvēra visdažādākās dzīves puses. Pēc tā var spriest arī par saimniecisko dzīvi. Saliešu likumā liela nodaļa veltīta lauksaimniecībai un lopkopībai. Tajā minētas tīrumu aizsardzības metodes pret robežpārkāpumiem, cūku ganāmpulka aizsardzība pret zagļiem u.t.t.
Kaut arī paražu tiesības bija primitīvas un tiesa pārlieku barga, tās bezvalstiskajos apstākļos iedzīvotājus kaut cik aizsargāja. To ietekme uz Rietumeiropas tiesību turpmāko ģenēzi un evolūciju nav noliedzama. …
