Rūtas Skujiņas atmiņu grāmata „Vējš svaida kaijas” stāsta par latviešu bēgļu smago ceļu pa Baltijas jūru uz Vāciju un rūgto dzīvi svešumā. Tas bija šaubu, neziņas un smagu psiholoģisku traumu laiks. Tas bija ciešanu, pazemojuma un grūtību pārvarēšanas laiks. Taču neskatoties uz pārdzīvojumu pilno laiku, autores atmiņās nav ne vēsts no pesimisma, ne drūma smaguma. Grūti tam ticēt, taču šie rūpju un sāpju nomāktie bēgļi, kurus nemitīgi mocīja arī izsalkums un aukstums, spēja ap sevi radīt pozitīvu gaisotni. Viņi sanāca kopā, dziedāja, skaitīja dzejoļus, dalījās atmiņās par savu zemi, tā veidojot un uzturot savu nacionālo vidi. Tas bija nepieciešams, lai saglabātu savu identitāti, pašcieņu un pašapziņu.
Skujiņas atmiņu grāmata „Vējš svaida kaijas” ir dokumentāls stāsts un, kā pati autore apliecina, tajā nav neviena izdomāta notikuma. Nevienas izdomātas personas. Visas dzīvojušas vai dzīvo. Tas ir stāsts par Rūtas Skujiņas, viņas mazo meitiņu Lalitas un Māras un citu bēgļu gaitām Vācijas Bavārijā.…
