Cilvēktiesībām demokrātiskas valsts tiesību sistēmā ir divējāda nozīme – tās ir indivīda subjektīvās tiesības pret valsti, kuras tas realizē procesuālā ceļā; tās ir valsts institūcijām saistošas objektīvās tiesības, kas zināmā apjomā nosaka valsts konstitucionālo iekārtu, bet nav saistītas ar konkrētu subjektu.
Ar cilvēktiesībām kā subjektīvām tiesībām indivīds var realizēt savas intereses pret valsti, proti, aizsardzību pret valsts iejaukšanos savā ” brīvības teritorijā “ – pret nepieļaujamiem ierobežojumiem vai tīkojumiem no valsts puses. Tas ir cilvēktiesību uzdevums, kas atspoguļojās jau pirmajos jauno laiku cilvēktiesību dokumentos – ASV 1776.g. Konstitūcijā un Francijas 1789.g. Cilvēktiesību deklarācijā. Tajos atklājas dabisko tiesību filozofija, saskaņā ar kuru cilvēks ir brīvs, bet valsts šo brīvību var ierobežot, ciktāl tas publiskajās interesēs ir nepieciešams. Arī mūsdienu galvenajos starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos, tādos kā 1948.g. “ Vispārējā cilvēktiesību deklarācija ”, 1966.g. “ Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām “ ir noteiktas klasiskās cilvēka aizsardzības tiesības pret valsti.…
