Islande

Īss vēsturisks ieskats
Īslandes salu sāka apdzīvot 9. gadsimta beigās. 930.gadā Īslandē tika nodibināta republikas tipa pārvalde - asambleja, ko sauca par altingu. Īslandes altings ir vecākais parlaments pasaulē. Īslande bija neatkarīga līdz 1262. gadam, tad tā tika iekļauta Norvēģijas karalistes sastāvā. 14. gadsmitā Īslande kļuva par daļu no Dānijas, kad Norvēģijas karaļnams apvienojās ar Dānijas karaļnamu.

19. gadsimta sākumā sākās Īslandes nacionālā atmoda. 1800. gadā tika slēgts Īslandes altings, bet tika atkal atjaunots 1843. gadā ar konsultatīvu funkciju. 1874. gadā Dānija atļāva Īslandei lemt dažus vietējos jautājumus un pieņemt to sakarā savus likumus. 1874. gadā tika sarakstīta Īslandes konstitūcija. Īslande daļēju neatkarību atguva 1918. gadā, kad tika parakstīta vienošanās ar Dānijas karali par Īslandes neatkarīgu valsti Dānijas karaļnama sastāvā. Dānija turpināja uzraudzīt Īslandes ārpolitiku un ārlietas.

1940. gadā Dāniju okupēja Vācija, tas sarāva gadsimtiem ilgušās politiskās saites starp Īslandi un Dāniju. Īslande nekavējās pārņemt savā kontrolē ārpolitikas jautājumus. 1940. gada maijā Britu karaspēks okupēja Īslandi, bet 1941. gadā atbildība par Īslandi pārgāja ASV rokās. Beidzoties II pasaules karam Īslande atguva formālo neatkarību 1944. gada 17. jūnijā. 1946. gadā Īslandes valdība vienojās ar ASV valdību par reālu neatkarību, lai gan ASV joprojām bija teikšana par Keflaviku. 1949. gadā Īslande kļuva par NATO locekli. Tikai 1951. gadā ASV karaspēks atstāja Īslandi. Īslande ir vienīgā NATO valsts, kurai nav sava valsts karaspēka.
…