-
Soneta vēsture
Sonets Latvijā
Latviešu valodā pirmie oriģinālie soneti publicēti 17.gs. beigās (vācu mācītāja Johana Višmaņa uzrakstīti). Kā dzejas paraugus savā poētikā "Nevācu Opics jeb īsa pamācība latviešu dzejas mākslā" 1697.
Sonetiem pievērsies Juris Alunāns (Neredzīgajam Indriķim, Rīts, Lienas acis), bet par Sonetu meistaru tiek uzskatīts Rainis.
20gs. Otrajā pusē latviski sonetus pārsvarā rakstīja trimdas dzejnieki.
Latvijas internetā 2010. gadā Parss publicējis savdabīgu sonetu vainagu Par Latviju.
latviešu dzejai specifiska stingrā strofiskā forma, ko izveidojis Rainis. Tai ir trīs varianti:
1) deviņrinde (pirmoreiz krājumā Tālas noskaņas zilā vakarā, 1903.), kas sastāv no četrrindu, trīsrindu un divrindu panta (4 + 3 + 2);
2) sešrinde (3 + 2 + 1). Rainis to lieto, sākot ar krājumu Klusā grāmata (1909);
3) desmitrinde ( 4 + 3 + 2 + 1), kas tiek izstrādāta visvēlāk (pirmoreiz krājumā Gals un sākums, 1912). Deviņrindē raksta arī J.Medenis, J.Plaudis, M.Bendrupe, B.Saulītis, A.Skalbe, A.Vējāns u.c.
…
Tikai dažas formas ir vairāk saistītas ar renesanses dzeju nekā sonets. Lielā mērā pateicoties Viljama Šekspīra sonetu kultūras izpratnei (kurš no mums nezina rindiņu “Vai es tevi salīdzināšu ar vasaras dienu?”), “Sonets” ir gandrīz sadzīves vārds. Bet kas īsti ir sonets, un kad un kāpēc soneti kļuva tik populāri? Vienkārša atbilde ir tāda, sonets ir poētiska stingrās strofiskās dzejas forma, kas sastāv no 14 rindām, standartizētas atskaņu shēmas, konsekventa skaitītāja un “volta” (pazīstama arī kā “pagrieziens”), kas iezīmē tonālu vai tematisku maiņu. Lielākoties soneti rakstīti piecpēdu jambā. Gadsimtu gaitā dažādi dzejnieki ir brīvi izmantojuši sonetu, apzināti izlaižot vai mainot dažas no šīm četrām galvenajām sastāvdaļām, taču absolūtais vairums zināmo sonetu stingri ievēro šo formu. Termins sonets ir cēlies no itāļu vārda sonetto ( "Maza dziesma", kas atvasināts no latīņu vārda sonus, kas nozīmē skaņa)
