-
Ergonomijas principu pielietojums sociālā aprūpētāja darbā
Jau senatnē cilvēki zināja, ka kustības, svaigs gaiss un pareizs uzturs ir labas veselības pamats. Kustības nepieciešamas, lai normāli funkcionētu visas organisma sistēmas. Par to pārliecināmies, vērojot dzīvniekus un mazus bērnus, pie tam viņi instinktīvi prot visracionālāk izmantot sava ķermeņa iespējas, lai tiktu galā ar slodzi. Ar ergonomijas principiem saskaramies it visur, kur notiek ķermeņa darbs, kustība, pat ja tā ir tikai pareiza stāja vai poza, sākot ar sēdēšanu skolas solā vai pie datora un beidzot ar profesionālu sportu un smagu fizisku darbu.
Mūsu institūcijā galvenokārt atrodas veci cilvēki, lielākoties ar kustību traucējumiem, pēc insultiem, kā arī ar citām veselības problēmām. Strādājot par sociālo aprūpētāju, ikdienā sastopos ar tādiem uzdevumiem kā klientu aktivēšana, sēdināšana, pārvietošana gultā, pārvietošana no gultas ratiņkrēslā un atpakaļ. Savus klientus vedu ārā pastaigāties (pie rokas, ratiņkrēslos un ar citām staigāšanas palīgierīcēm), pavadu braucienos pie medicīnas speciālistiem uz konsultācijām, uz slimnīcu. Esmu novērojusi, ka ārstu kabinetos bieži vien iekārtas nav piemērotas cilvēkiem ar kustību traucējumiem (rentgena galds, zobārsta krēsls, ginekologa krēsls, nestabilas kušetes u.tml.), līdz ar to nepiemērotas vides dēļ bieži vien nav iespējams garantēt drošību, pārvietojot klientu, īpaši ja tas jāveic vienatnē, bez palīgierīcēm vai palīgiem.…
Ergonomija tulkojumā no grieķu valodas nozīmē „zinātne par darbu” (ergon – darbs, nomos – likums) (3., 5.) Tā ir zinātne, kas pēta cilvēka uzvedību, viņa ķermeņa kustības darba veikšanas laikā ar nolūku radīt ērtus darba apstākļus, produktivitāti un samazināt enerģijas patēriņu. (5.) Mērķis – izveidot darba vidi darbinieka spēju robežās tā, lai darbs tiktu paveikts droši un efektīvi. Rezultāts – līdz minimumam samazināta pārpūlēšanās un kumulatīvu traumu iespējamība (kumulācija – enerģijas koncentrēšanās vienā virzienā). Pārpūlēšanās nenozīmē būt vienkārši nogurušam vai novārdzinātam. Pārpūlēšanās rodas tad, kad ķermenis mēģina paveikt lielāku fizisku darbu, nekā tas ir spējīgs. (4.) Pētījumi rāda, ka 89% muguras traumu veselības aprūpes iestādēs strādājošajiem ir tieši saistītas ar pacientu hendlingu, un 10 – 20% aprūpētāju vai slimnieku kopēju ir spiesti aiziet no šī darba tieši muguras sāpju un traumu dēļ. Galvenie faktori, kuri veicina pārpūli un traumu rašanos, ir šādi: pārvietojamais svars; piepūles biežums; piepūles ilgums; stāja, poza piepūles laikā; temperatūra; nepietiekamas palīgierīces; smaguma stabilitāte; smaguma satveršanas veids; līmenis, no kura uz kuru jāpārvieto smagums; u.c. (4.)
