Traģēdijas "Jāzeps un viņa brāļi" centrā ir lielie ētikas jautājumi - mīlestība, naids, atriebība un piedošana. Tā sacerēta pēc Vecās Derības motīviem, tajā stāstīts par patriarha Jēkaba 12 dēliem. Jāzepā kā lugas tēlā izskan jauna ceļa sācēja traģiskā vientulība, kas reālajā dzīvē skaidri sabalsojas ar lugas autora pozīciju saistībā ar Latvijas sociāldemokrātiem. Rainis raksta, ka lugā nekur nav sagrozījis Bībeles sižetu. "Jāzeps un viņa brāļi" ir viena no skaistākajām lugām latviešu dramaturģijā, kurā vienlaikus dziļi personiski un vispārcilvēciski tēlots Jāzepa ceļš. Tā ir arī Raiņa vispersoniskākā luga.
"Jāzeps un viņa brāļi" pirmoreiz iestudēta 1920. gada novembrī Latvijas Nacionālajā teātrī (rež. A. Mierlauks), saņemta ar ovācijām un sezonas laikā rādīta 50 reizes.
Rainis četrus gadus (no 1921.-1925. gadam) bijis Nacionālā teātra direktors, tādēļ Nacionālais teātris apņēmies katram Raiņa nostrādātajam gadam veltīt vienu viņa lugas interpretāciju. Ar Gaļinas Poliščukas iestudētiem "Pūt,vējiņi!" šī tetraloģija ir sākusies, nākamā ir "Jāzeps un viņa brāļi" Māras Ķimeles režijā 2005. gadā. Māras Ķimeles iecere ir izsekot Jāzepa personības attīstību, indivīda ceļu no Kanaanas, kad, dzīvojot starp brāļiem, Jāzepam it kā nav nekā, jo ir nabadzība un brāļu naids, bet vienlaikus ir viss - jo ir viņa sapņi un Dinas mīlestība, līdz Ēģiptei, kad Jāzepam it kā ir viss - vara, bagātība, ģimene, bet patiesībā nav nekā, jo nav laimes.…
