Eiropas integrācija turpinās un paplašinās. Kopš 1995. gada 1. janvāra ES bija jau 15 dalībvalstis. 1997. gada 17. jūnijā ES valstu un valdību pārstāvji vienojās par jaunu līguma jeb Amsterdamas līguma noslēgšanu, kas grozīja Romas un Māstrihtas līgumu, jo tā uzdevums bija padarīt efektīvāku ES darbību. Ar Nicas līguma parakstīšanu 2001. gada 26. februārī noslēdzās Starpvaldību konference, kuras uzdevums bija izstrādāt plānu, kā paplašināšanas kontekstā ES institūcijām turpināt efektīvu darbu. Nicas līgums, tāpat kā Amsterdamas līgums, nebija patstāvīgs pamatlīgums-ar šo līgumu tika grozīts Eiropas Kopienas dibināšanas līgums un Līgums par Eiropas Savienību. ES pavērās jaunas paplašināšanas iespējas uzņemot jaunas dalībvalstis no Centrālās un Austrumeiropas, 2004. gadā pievienojoties 10 dalībvalstīm.
Māstrihtā no 1989-1992. gadam tika izstrādāta EMS izveidošanas un attīstības stratēģija. Finanšu politikas unifikācijai tika ieviesti Māstrihtas konverģences kritēji. Tika noteikti arī trīs EMS izveidošanas posmi: 01.07.1999-31.12.1993; 01.01.1994-31.12.1998 un 01.01.1999-30.07.2002. EMS izveidošanas un eiro ieviešanas priekšrocība ir tā, ka eiro var kļūt par stirpu valūtu. Eiro samazinās valūtas riskus un izmaksas no Eiropas valstu valūtas maiņas, tas palielina arī Eiropas konkurētspēju, kas ietekmē gan uzņēmumus, gan iedzīvotājus.
…
