Laika un telpas izpratne viduslaiku kultūrā.
Tajā savijas agrārajām sabiedrībām raksturīgā cikliskuma izjūta ar jaunām vēsmām, kuras laika pārdzīvojumā ienes kristietība.
Kristietiskā laika orientācija atšķiras gan no antīkajā kultūrā dominējošās vērtības uz tagadni, gan arī jūdaismā valdošās nākotnes. Būtiska nozīme tiek piešķirta pagātnei, kurā norisinājusies Jaunās Derības traģēdija, kā arī nākotnei, kas sola pestīšanu.
Dzīves norises viduslaiku cilvēks uztver sakrālās (ar Kristus dzīvi un ciešanām saistītās) vēstures gaismā.
Tas rada savdabīgu pasaules uztveres paralēlismu.
Pasaulīgās dzīves notikumos cilvēks vienmēr tiecas ieraudzīt pārpasaulīgā atblāzmu.
Laika piepildījumu viņš saskata dievišķajā iepriekš nolemtībā, iespējā atkristies mūžībā.…
