Anglijas valdnieki 16.un 17.gs.pirmajā pusē pastāvīgi bija spiesti aizstāvēt savas tiesības uz varu gan pret ārejiem konkurentiem,gan iekšējo pozīciju.
Henrijs VIII reformācijas politikas rezultātā Anglijas monarhi bija nonākuši Hābsburgu pretinieku nometnē.Pēc Henrija VIII un viņa mazgadīgā dēla Edvarda VI nāves,turpinot Tjūdoru dinastiju,tronī nāca Henrija VIII un Aragonas Katrīnas meita Marija,kuru visiem spēkiem atbalstīja Eiropas katoliskie sabiedroti.Marija salaulājās ar Spānijas troņmantinieku Filipu,un Hābsburgi ar viņas palīdzību cerēja īstenot tālejošu dinastijas politiku.Tomēr Hābsburgu iecere drīz izgāzās-lai arī Marija I,saukta ,,Asiņainā’’,uz laiku nostiprināja katolicisma pozīcijas Anglijā,tās iesaistīšana Spānijas interesēs karā ar Franciju izrādījās neveiksmīga,bet pati Marija I,īsu laiku valdījusi,mira,neatstājot pēctečus.
Kad par Anglijas valdnieci kļuva Henrija VIII meita katoļu baznīcas neatzītās laulības,protestantiem labvēlīgā Elizabete I(1558-1603),Spānijas karalis Filips II izteica viņai laulības piedāvājumu.Viņš cerēja,ka viņa turpinās savas pusmāsas iesākto politiku un Anglija sadarbosies ar Spāniju,taču Filipa II piedāvājums tika noraidīts.1588.gada ,,Neuzvaramās armādas’’ sagrāve 1588.gadā pierādīja,ka Anglija ir topoša jūras lielvalsts.Anglijā tolaik nebija radīta spēcīga centrālā pārvalde un pastāvīgs karaspēks,tādēļ īpaši liela nozīme bija valsts valdnieka personībai.Elizabete I atrada kompromisa risinājumus ticības jautājumos, samierinot anglikāņus ar kalvinistiem.…
