-
Mājas motīvs Edvarta Virzas poēmā "Straumēni"
Secinājumi
Straumēnu mājas bija svarīgas katra iedzīvotāja personīgajā izaugsmē. Šeit cilvēki pavadīja visu savu mūžu, mācījās un dzīvoja. Straumēnu mājas iedzīvotājiem tika mācīti tikumi un daudz labu pamācību, kuras varēja ņemt līdzi, tālāk pasaulē ejot.
«Ja cilvēks apmetas kādā zemes stūrī uz dzīvi, viņš, papildinādams zemes auglību, papildinās arī pats.»
Straumēnu mājas bija īpašas, citādas. Tās tiek pielīdzinātas baznīcai, kur var dzīvot saskaņā ar sevi, Dievu un visu apkārtējo pasauli. Šeit valdīja harmonija, miers.
«Un tiešām, kad skatījās uz šo māju no viņu tālāko lauku robežas, un kad pēc tam aplūkoja visas citas mājas, tad, kaut gan skursteņi visām rāmi kūpēja, bet ne no vienām dūmi nepacēlās tik mierīgi kā no Straumēniem.»
«Un šis gabaliņš kārtības, skaidrības un paklausības, ko jūs redzat šinī mājā, ir īsumā skatītas visas neizmērojamās debesis pāri manai vecajai latviešu zemei.»
Šīs mājas vienoja visus esošos un bijušos iemītniekus. Te cilvēki dzīvoja vienoti un paaudžu paaudzes bija savstarpēji tuvas un vienotas, jo visi šie cilvēki bija uzauguši šajā īpašajā vietā.
«Ikviena laukos nodibināta mājvieta nav tikai ļaužu patvērums vien. Ap viņu salasās ne tikai putni un: dzīvnieki, bet arī pa pasaules telpu klīstošie gari še nolaižas,(..). Tāpēc ikviena māja nav vienīgi mūra, akmens vai koka mākslīgs kopojums, tā pārvēršas Dieva pirmā patversmē, un tikai no tās Viņš iet uz baznīcu.»
…
Lai iepazītos ar Straumēnu iemītniekiem, viņu dzīvi Straumēnu mājās un ikdienas gaitām, ir svarīgi iepazīt pašas mājas. Straumēnu mājas ir kā saticības, miera, skaidrības, dzīves spēka un laimes simbols. «Jūs pārlaižat skatu visapkārt mājai, un, ja jūs esat pilns nemiera, jūs kļūstat tikpat mierīgs, cik mierīgs kļūst jūras braucējs, redzēdams no sabangotā plašuma kuģi ieslīdam ostas rāmajos ūdeņos.» Straumēnu mājas zina un var atpazīt visi. «Augsts, žuburains ozols kā zaļš ercenģelis sargā šo māju, un kļavas un liepas drūzmējas tam apkārt. Liela bērzu birze tur silda saulē savas slaidās galotnes, un tās stāvi mirdz jums pretī spilgtā baltumā. No tālienes visi šie koki nav atsevišķi redzami, viņi saplūst kopā apaļos puduros, aizsegdami ēkas, un tikai kaļķiem apmestās rijas sienas spīd viņiem cauri.» Straumēnu mājas ir vecas mājas. «Gadu desmitiem ikkatru stundu še bija staigājušas dažādas kājas, šie celiņi bija redzējuši bērnu nevarīgos soļus, jaunekļu lidojošo gājienu, vīru stingro gaitu un sirmgalvju kāju lēno šļūkšanu.» Varētu teikt, ka Straumēnu mājas dzīvo pašas savu dzīvi, tās it kā elpo, ir piepildītas, dzīvas un dinamiskas. «Mājas gan cilvēks ceļ pēc sava ģīmja un līdzības, bet uzceltas tās sāk dzīvot pašas savu dzīvi.»