Mazāk pamanāms, bet arī vairākas reizes atkārtojas tāds elements kā sarkanās šķēres, gluži kā Čehova ierocis, kurš pamanāms jau pirmajā filmas kadrā, atrodoties neuzkrītoši kreisajā pusē izteiksmīgai gleznai, tāpat arī vēlāk uz galda, kur Sūzija raksta vēstuli un loģiski, ka tās tiek izmantotas pēc tam kā ierocis ar kurām viņa ievaino vienu no uzbrūkošajiem skautiem.
Tādi dabas elementi kā pēkšņs zibens spēriens, ūdens plūdi, spēcīga lietus gāze sasaucas ar pieaugušo lomu, kuri kā autoritatīvas figūras dabas spēku priekšā ir nekas. Var uzbūvēt vienalga cik spēcīgu struktūru, vienalga cik stipras sienas, bet daba to visu ir spējīga noslaucīt vienā acumirklī. Tāda pati analoģija vērojama pieaugušo un bērnu attiecībās. Nav svarīgi kā viņi cenšas kontrolēt bērnu jūtas, emocijas, darbības, bērni ir personības, kuras rīkosies pēc saviem ieskatiem. Nav iespējams kontrolēt kaut ko tik spēcīgu.
No vienas puses šī viena no emocionālākajām filmām, no otras puses viena no mākslīgākajām. Režisors ir izveidojis daudzslāņainu sižetu, kurš piepildīts ar neskaitāmiem semiotiskiem kodiem, kas bieži vien neietver sevī nekādu būtisku nozīmi, kas eksistē eksistēšanas dēļ, bet kopaina tiek izveidota visnotaļ neparasta un oriģināla.
…
