Vācija ir lielākā pēc iedzīvotāju skaita un ekonomiski visspēcīgākā Rietumeiropas valsts. Valstī ir bagātīgi akmeņogļu un brūnogļu krājumi, kā arī atrodas lielākie rūpniecības izejvielu bāzi.
Vācijas ekonomiskā attīstība mūsdienās
Vācijas ekonomiska attīstījās pēc sociālās tirgus saimniecības modeļa. Valstij ir nesalīdzināmi lielāka loma ekonomikā, nekā ASV vai Lielbritānijā. Otrā Vācijas makroekonomikas attīstības īpatnība ir „Reinas kapitālisms” - bankām ir ievērojama loma valsts ekonomikā. Bankas Vācijā ir lieli rūpniecības uzņēmumi un tie reāli var ietekmēt uz valsts biznesu, un tās pozīcijas ir daudz stiprākas nekā citi pasaules vadošo valstu ekonomikā.…
Vācija ir lielākā pēc iedzīvotāju skaita un ekonomiski visspēcīgākā Rietumeiropas valsts. Valstī ir bagātīgi akmeņogļu un brūnogļu krājumi, kā arī atrodas lielākie rūpniecības izejvielu bāzi. Vācijas ekonomiskā attīstība mūsdienās Vācijas ekonomiska attīstījās pēc sociālās tirgus saimniecības modeļa. Valstij ir nesalīdzināmi lielāka loma ekonomikā, nekā ASV vai Lielbritānijā. Otrā Vācijas makroekonomikas attīstības īpatnība ir „Reinas kapitālisms” - bankām ir ievērojama loma valsts ekonomikā. Bankas Vācijā ir lieli rūpniecības uzņēmumi un tie reāli var ietekmēt uz valsts biznesu, un tās pozīcijas ir daudz stiprākas nekā citi pasaules vadošo valstu ekonomikā. 1990-jos gados Vācijas sociālās tirgus ekonomikas modelis piedzīvoja krīzi, kuras iemesli bija : o augsts sociālo garantiju līmenis ( 40% no uzņēmēju tīrajiem ienākumiem tika iztērēti darbinieku algām un iemaksām sociālajos fondos); o pati augstāks darbaspēka vērtība pasaulē (20,5 vācu markas stundā); o liels bezdarbnieku pabalstu līmenis (tas veicināja bezdarba palielināšanos); o augsts nodokļu līmenis; o valsts turpināja subsidēt zaudējumus nesolos ekonomikas sektorus (ogļu, teraudliešanas, kuģu būvēšanas nozares); o VFR un VDR apvienošanas. Vācija bija sadalīta divas daļās – Austrumvācija un Rietumvācija. Austrumvācijai bija sarežģīta ekonomikas situācija, tāpēc lai to pārvarētu bija nepieciešams: piesaistīt investīcijas; palielināt darba ražīguma līmēni līdz Rietumvācijas standartiem, kuri apmēram 3 reizes pārsniedz Austrumvācijas standartus; izstrādāt sociālo politiku, kas pasargātu austrumvāciešus no strukturālo pārkārtojumu sekām. Vācijas federālais kanclers Gerhards Šrēders, kurš bija ievēlēts 1998.gada 27.seprtembri, piedāvāja attīstīt programmu par tiekšanos uz tirgus ekonomiku un zaudēto konkurētspējas pozīciju atjaunošanu. Šrēdera politikai stipri traucēja bijušā finansu ministra Oskara Lafontena pozīcija. Tāpēc Šrēdera centieni ne pie kā nepieveda, viņa ieņemtais kurss turpināt sociālo orientāciju cieta neveiksmi. Rezultātā Šrēders atteicās no Lafontena pakalpojumiem. Šrēdera vietu aizņēma Hans Eihels - jaunais finansu ministrs. Vācija jau vairākus gadus gadu pēc kārtas pārkāpj Eiropas Stabilitātes un izaugsmes paktu par budžeta deficītu.
