Princips, kuru atspoguļojis autors, ir reālistisks – atteikšanas no metaforām, materiāla precizitāte vārdu lietojumā, pārsvarā tiek lietoti vienkārši teikumi, kas piešķir darbam lakoniskumu un kodolīgumu. Tomēr, kā jau iepriekš minēts, romānā ir saskatāmas vairākas romantisma stila iezīmes. Autoram atsakoties no metaforām, viņš pilnībā nav atteicies no vārdiem un izteicieniem, kuriem ir pārnesta nozīme, tur, kur ir nepieciešamība, viņš izmanto tropus.
„[..] Pilns mēness apgaismoja mana nākamā mitekļa doņu jumtu un baltās sienas; sētā, apvērstā ar šūnakmens mūra žogu, atradās otra sašķiebusies būda, vēl mazāka un vecāka par pirmo. Aiz tās gandrīz no pašas sienas sākās jūras kraujais krasts, un lejā, nemitīgi šalkdami, sitās tumšzilie viļņi. Mēness rāmi raudzījās nemierīgajā, bet viņa varai padevīgajā stihijā [..].”
Romāns, gan no romantisma, gan reālisma skatupunkta, ir shematisks un konvencionāls. Vēl jo vairāk, var teikt, ka romantisms un reālisms ir ne tikai divi literatūras virzieni, bet mūžīga iespēja attēlot cilvēku un pasauli. Mihails Ļermontovs ir apvienojis šos abus virzienus vienā darbā un radījis filozofiski psiholoģisku darbu, pievienodams tam sociālo problemātiku. Viņš romānā pierāda to, ka reālisms nav radies kā pretstats vai noliegums romantismam, bet gluži pretēji – tas saglabā un attīsta savas priekšrocības. Divu mākslas stilu apvienojums ļauj autoram „dzīvot mūžīgi”, liekot katrai jaunai lasītāju paaudzei nevis vienkārši apspriest un diskutēt par darbu, bet cerēt uz jauniem atklājumiem gan mākslinieciskajā pasaulē, gan pašos cilvēkos.
…
