Pasaules karu izraisīja vairākas krīzes, nevis viena. Diplomātiskās peripetijas bija tiktāl samudžinājušās, ka katru jaunu krīzi bija arvien grūtāk atrisināt. Spiedienu padziļināja militāro plānu arvien ātrākā izstrādāšana un tās nesaskaņošana ar diplomātiskajām norisēm. Militārā plānošana lielā mērā bija kļuvusi autonoma. Šo tendenci iezīmēja arī Krievijas ģenerāladjutants Obručevs, kurš (sakarā ar franču- krievu alianses izveidi 1892. gadā) teica, ka nav svarīgi kurš pirmais izšauj, bet gan kurš pirmais mobilizē savus militāros spēkus. Militāro mobilizāciju vairs nevarēja uzskatīt par miermīlīgu soli, tas jāuzskata kā visai kareivīgs, turklāt tā valsts, kas kāvējā ar mobilizāciju vājina savas pozīcijas potenciālajā konfliktā. Šī iemesla dēļ Eiropas valstu līderi bija pārņemti ar mobilizāciju un dažādu alianšu dibināšanu, kuras daudzos gadījumos bija nepastāvīgas, iesaistīto valstu iekšējo pretrunu dēļ. Mobilizācija kļuva par tālaika diplomātijas stūrakmeni.…
