19. gs. 30. tajos un 40. tajos gados industriālā revolūcija bija radījusi spēcīgu vācu rūpniecību. Spēcīgas Vācijas rašanās Eiropas centrā varēja jūtami ietekmēt un izmainīt situāciju Eiropā. Vācija attīstījās nevis iekarojot citas zemes, bet attīstot pašas resursus.
Par ievērojamāko vācu politisko darbinieku, kura tiešā vadībā notika Vācijas apvienošana, kļuva Oto Bismarks. Viņš bija revolūciju pretinieks, bet atbalstīja ideju par Vācijas apvienošanu, kā arī bija paveltīts ar milzīgu gribasspēku. Viņš pamazām sāka ieņemt vadošus amatus Prūsijas diplomātiskajā dienestā. Viņš bija Prūsijas sūtnis Krievijā un Francijā, tieši tajā darbā viņš arī guva pieredzi, kas viņam ļoti noderēja vēlāk, valstsvīra gaitās. 1862. gadā Prūsijas karalis Vilhelms I iecēla Bismarku par valdības vadītāju jeb kancleru. Jaunieceltais kanclers Prūsijas militārajā varenībā lielā mērā saskatīja iespēju apvienot Vāciju. Karš Bismarkam bija galvenais līdzeklis Vācijas apvienošanai, un tāpēc Eiropā tajā laikā norisinājās vairāki kari, ko izraisīja Bismarka vēlme apvienot Vāciju.
Realpolitik – uz spēka attiecību aprēķiniem un nacionālajām interesēm balstīta ārpolitika – noveda pie Vācijas apvienošanas.…
