-
Bērns ģimenē. Drošības izjūtas veidošana bērnībā
Kas būtu jāievēro vecākiem, lai bērni izjustu drošību ģimenē un ārpus tās:
1.pieņemt bērnu tādu, kāds viņš ir (nekritizēt bērna personību, bet gan viņa rīcību).
2.izrādīt cieņu (izrādīt, ka bērns jums ir nozīmīgs un respektējiet viņa jūtas).
3.atzīt bērna personību, viņa domas un jūtas (ja vecāki atzīst bērna domas un respektē tās, tad bērnam nerodas otršķirīga cilvēka vieta ģimenē).
4.pieņemt bez nosacījumiem (mīlēt bērnu arī tad, ja bērns ir izdarījis blēņas).
5.atbalstīt bērnu (prast paslavēt, ne tikai kritizēt bērna rīcību).
6.dot mierinājumu (ja mūsu bērni jutīs, ka mēs viņu mierinām, cienām un atbalstām, ka ar viņiem rēķināmies, tad bērns pieņems mūsu mierinājumu – fizisko kontaktu).
Kāpēc jāpievēršas bērna psiholoģiskajam vajadzībām bērnībā?!
Daudzi psihologi, pedagogi, filozofi ir pamatojuši domu, ka cilvēka personības attīstības pamats tiek ielikts bērnībā, kas saglabājas bērna atmiņā. Šīs bērnības atmiņas, kuras dažkārt fiksējas tikai zemapziņā, nāk līdzi cilvēkam visu mūžu. Bailes, neuzticēšanās, nedrošība, šaubas par sevi, patstāvīga kauna izjūta, agresivitāte, cietsirdība, nežēlība, sadisms – tas viss nāk mums līdzi no bērnības. Psiholgs Eriksons ir uzsvēris 7 stadijas cilvēka mūžā, kuru laikā veidojas vai nu pozitīvās, vai negatīvās iezīmes cilvēka raksturā.…
Jorens no Feldštetenas (no Lindes fon Ķeizerlinkas grāmatas „Stāsti bērna dvēselei”) . Jorens nekad nav smējies, bet nekad nav arī raudājis. Viņš vienmēr bijis savādi nopietns. Jorens gan labprāt būtu smējies kā citi bērni, bet viņš to nevarēja. Kādu dienu, kad Jorens lasīja kadiķogas, garām gāja vecais aitu gans. „Zēniņ,” viņš teica, „es pazinu vēl tavu māti. Tev derētu reiz pie kāda pleca tā kārtīgi izraudāties, tad tu varētu atkal smieties.” Zēns klusēja un skatījās uz savām kadiķogām. Aitu gans devās tālāk, bet viņa vārdi palika turpat. Skolā Jorens sēdēja blakus Elsbetei. „Man nāk raudiens,” Jorens piepeši viņai sacīja. „Ko tu?!” Elsbete iesaucās. „Skolā taču neviens neraud, par tādu taču visi smiesies!” Jorens klusēdams skatījās savā burtnīcā. Otrā dienā Jorens aizgāja pie savas tantes uz maizes ceptuvi. „Man nāk raudiens,” viņš sacīja. „Ko tu,” labsirdīgā sieviete iesaucās, „kas tik skaistā dienā ies raudāt!” Un viņa paņēma Jorenu klēpī, noslaucīja tam degunu un iedeva svaigu, baltu bulciņu. Nākošajā dienā Jorens aizgāja pie sava tēvoča uz smēdi. „Man nāk raudiens,” viņš sacīja. „Kas vēl nebūs, zēni taču neraud!” tēvocis smiedamies iesaucās un parādīja Jorenam kā ar veseri kaļ kvēlojošu dzelzi.
