-
Hiperaktīvo bērnu smalkās motorikas attīstības iespējas vizuālās mākslas stundās
| Nr. | Название главы | Стр. |
| 1. | Ievads | 3 |
| 2. | Hiperaktivitātes attīstības vēsture | 4 |
| 3. | Hiperaktīvo bērnu attīstības īpatnības | 6 |
| 3.1. | Hiperaktivitātes pazīmes | 6 |
| 3.2. | Hiperaktīvo bērnu uzvedības raksturojums | 10 |
| 3.3. | Hiperaktīvo bērnu uzvedības un darbības korekcija | 11 |
| 4. | Centrālās nervu sistēmas un abu smadzeņu pusložu ietekme uz smalko motoriku | 17 |
| 4.1. | Kas rada hiperaktīvo bērnu kustību motorikas aizturi? | 18 |
| 5. | Hiperaktīvo bērnu smalkās motorikas attīstīšanas iespējas vizuālās mākslas stundās | 20 |
| Secinājumi | 20 | |
| Izmantotās literatūras avoti |
Uzmanības deficīta sindroms (UDS) termins, kas tiek piemērots visiem tiem, kas pēc savas impulsivitātes neuzmanības atbilst noteiktiem diagnostikas kritērijiem. Kritēriju ir daudz, kurus veido dažādi faktori: no smadzeņu bojājumiem līdz pat izteiktai apdāvinātībai (UDHS) - tā ir virkne simptomu nevis specifiska slimība.
Pirmoreiz hiperaktivitāte jeb uzmanības deficīta sindroms (UDS) tika konstatēts 20. gs. sākumā, tā aizsākās pētniecība. Tas vēl netika dēvēts par UDS. Pēc pirmā pasaules kara tika novērots, ka bērni, kas pārcietuši encefalītu ir izteiktas hiperaktivitātes un impulsivitātes uzvedības traucējumu pazīmes. 1940. gadā arī dažādiem zaldātiem, kas bija pārcietuši smadzeņu ievainojumu, tika konstatēti uzvedības traucējumi. Uzskatīja, ka smadzeņu bojājumi var izraisīt hiperaktivitāti. Tie rodas no tādiem apstākļiem, ko izraisījuši saindēšanos ar toksiskām vielām (īpaši ar svinu), alkoholu, narkotikām, kas būtiski ietekmē bērna smadzenes embrionālā attīstības stadijā.…
Uzmanības deficīta sindroms (UDS) termins, kas tiek piemērots visiem tiem, kas pēc savas impulsivitātes neuzmanības atbilst noteiktiem diagnostikas kritērijiem. Kritēriju ir daudz, kurus veido dažādi faktori: no smadzeņu bojājumiem līdz pat izteiktai apdāvinātībai (UDHS) - tā ir virkne simptomu nevis specifiska slimība. Pirmoreiz hiperaktivitāte jeb uzmanības deficīta sindroms (UDS) tika konstatēts 20. gs. sākumā, tā aizsākās pētniecība. Tas vēl netika dēvēts par UDS. Pēc pirmā pasaules kara tika novērots, ka bērni, kas pārcietuši encefalītu ir izteiktas hiperaktivitātes un impulsivitātes uzvedības traucējumu pazīmes. 1940. gadā arī dažādiem zaldātiem, kas bija pārcietuši smadzeņu ievainojumu, tika konstatēti uzvedības traucējumi. Uzskatīja, ka smadzeņu bojājumi var izraisīt hiperaktivitāti. Tie rodas no tādiem apstākļiem, ko izraisījuši saindēšanos ar toksiskām vielām (īpaši ar svinu), alkoholu, narkotikām, kas būtiski ietekmē bērna smadzenes embrionālā attīstības stadijā. Tolaik par UDS sauca ‘’minimālu smadzeņu disfunkciju’’. To vēl joprojām asocē ar smadzeņu traucējumiem. Patiesībā hiperaktivitāti tieši tāpat var saistīt arī ar apdāvinātību, bet tas nebūt nav iemesls, lai apgalvotu, ka visi hiperaktīvie bērni ir īpaši apdāvināti.
