Un šeit tad arī pieslēdzas grāmatas galvenā ideja – neļaut zaudēt Latviju. Manas domas pilnībā sakrīt ar autora pausto, Latvijai nav nepieciešami lieli mūri vai dziļi aizsarggrāvji. Ar tiem mēs savu zemi nenosargāsim. Lai nosargātu savu zemi, mums ir jābūt saliedētiem, tautai ir jāzina, par ko viņa cīnās. Grāmatā atspoguļots, ka pietiek ar dažiem cilvēkiem, lai veiktu lielas pārmaiņas. Un, kad redzami sasniegumi, visa tauta ir gatava tiem sekot. Un kā saka pats autors: „Kad lavīna ir sākusi savu ceļu, to apturēt vairs nav iespējams”. Tāpat kā lavīnai, arī tautai vajag tikai kliedzienu, ja tās mērs ir pilns.
Šī ir otrā grāmata, no šī autora, ko esmu lasījis un jāsaka, ka neesmu vīlies. Tāpat kā pirmoreiz, piedzīvoju īstu lidojumu vēstures dzīlēs. Šoreiz gan tikai nelielu gabaliņu atpakaļ, taču lielu attālumu tautas apziņā. Šī grāmata ir kā apliecinājums, kāpēc jācīnās par savu tēvzemi. Jācīnās – ne tikai ar ieročiem un spēku, jācīnās arī ar prātu un izdomu. Jācīnās ar darbu. Šobrīd Latvijas brīvība atkal ir apdraudēta, mums ir jāparāda, ka latviešiem vienreiz pietiek! Cik ilgi mēs pret netaisnību necīnīsimies, tik ilgi tā pastāvēs. Katram stāstam reiz pienāk gals. Un šobrīd gals ir jāpieliek netaisnībai. Grāmatas varoņiem tas izdevās, kāpēc, lai mums tas nesanāktu.
…
