Sabiedrība ir vienots, taču daudzšķautņains veselums, tā sastāv no daudz un dažādiem indivīdiem, kas padara pasauli interesantu. Cik dažādi ir cilvēki, tik dažādi ir viņu raksturi, iekšējā pasaule un dzīves uztvere. Citi par primārajām uzskata garīgās vērtības, taču citu dzīves diktē materiālie labumi un iespaids, ko viņi ar tiem atstāj. Brāļu Kaudzīšu romānā „Mērnieku laiki” tieši šāds tēls ir Švauksts.
Nereti kādā kompānijā varam pamanīt personas, kas līdz galējībām ir ieslīgušas materiālismā, akli seko modei, ir šķietami bezjūtīgas pret visu, kam vajadzētu aizskart viņu dvēseles stīgas. Un dzied slavas dziesmas naudai un mantiskajām vērtībām. Parasti šie cilvēki ir tik uzspēlēti, lielīgi un samāksloti, ka kļūst smieklīgi citu acīs, taču paši, šķiet, nepamana brīdi, kad zūd trauslā robeža starp iespaida atstāšanu un pazemošanos, gluži tāpat, kā Švauksts. Visi zināja, ka viņš nav ne tik turīgs, ne tik ietekmīgs, kā centās parādīt. Viņa izmisīgā tieksme savā leksikā ieviest vācu valodas atvasinājumus bija tikai lēts pakaļdarinājums, un bezgaumīgie vizuļi un spīguļi, kas viscaur rotāja viņa vizuālo tēlu, radīja iespaidu, ka viņš ir pāraudzis bērns, kas pirmoreiz pielaists pie mammas dārglietu lādītes.
…
