Eiropas seja mainījās aiz vien straujāk; 1990. gada 3. oktobrī notika Vācijas atkalapvienošanās, 1991. gada 25. decembrī sabruka PS, bet Viduseropas valstis sāka veidot aiz vien ciešākus sakarus ar Kopienas valstīm. 1
1992. gada 7. februārī Nīderlandes pilsētā Māstrihtā tika parakstīts līgums par Eiropas Savienību. Tas paredzēja ekonomiskās un monetārās savienības izveidošanu, kopējo ārpolitiku un drošības politiku. Eiropas Parlaments ieguva reālu likumdošanas un kontroles varu. Tādejādi Eiropas Ekonomiskā Kopiena kļuva par Eiropas Savienību.2
1994. gada jūnijā Eiropadome nolēma, ka tās Viduseiropas un Austrumeiropas valstis, kas izpildīs noteiktas politiskas un ekonomiskas prasības (Kopenhāgenas kritēriji), varēs iestāties Eiropas Savienībā.3
1995. gada 1. janvārī Savienībai pievienojās Austrija, Somija un Zviedrija; Norvēģija jau otro reiz referendumā noraidīja iestāšanos.4
Par Eiropas Savienības attīstības kārtējo posmu kļuva 1997. gada Amsterdamas līgums, kas palielināja Eiropas Parlamenta pilnvaras, vienkāršoja lēmumu pieņemšanas procedūru ES Padomē, paplašināja Savienības kompetences tieslietu un iekšlietu, kā arī kopējās ārējās un drošības politikas jomā.…
