Matvejs šo rakstu pabeidzis 1912.gadā, un tajā ir manāma tā laika domāšana. Svarīgi ir atcerēties rakstu lasot, uz kuru laika posmu tas attiecas.
Viņš pārstāv ideju, ka māksla rodas pietuvojoties Dievības pasaulei jeb citiem vārdiem sakot īpašas iedvesmas rezultātā, kad mākslinieks uztver kādu Dievības pazīmi un cenšas to ienest taustāmajā, nostiprināt izprotamajā, tādējādi meklēdams ceļus kā no jauna varētu satvert un izjust līdzīgu sajūtu.
Matvejevs, pārlaižot skatienu pāri pasaules mākslai, izdala divas diametrāli pretējas platformas, divas savstarpēji karojošas plūsmas, divas pasaules – konstruktīvā un nekonstruktīvā. Pirmā visskaidrāk izpaužas Grieķijā, bet otra austrumos.
Grieķu un tai sekojošai Eiropai viss ir loģisks, apdomāts, zinātniski pamatots, viss ir konstruktīvs. Un kur vien ielavās Eiropa ar savām dzelžainajām doktrīnām, ar savu ortodoksālo reālismu, tā saēd, nonivelē nacionālo mākslu, paralizē nacionālās mākslas attīstību.…
