Vairošanās un attīstība. Īss aktīvais periods, apmēram 4,5 mēnešus, pārojas maija sākumā. Dzimumgatavību sasniedz pēc otrās ziemošanas (Kļaviņš, 2010). Tēviņi briedumu var sasniegt, kad ķermeņa izmēri ir mazāki nekā mātītes. Vairošanās periodā tēviņi izlieto uzkrātās enerģijas rezerves, mātītes patērē vairāk tauku rezerves, bet vēlāk nekā tēviņi. Ķirzakām rezerves tiek iegūtas no ķermeņa tauku resursiem, aknas un proksimālās astes daļas (Amat u.c.,2000). Mātīte vēlā maijā vai agrā jūnijā saulainās vietās sūnās, starp akmeņiem vai smiltīs izdēj 6 – 10 iegarenas gaiši sārtas 12-15 x 8-9 mm (Arnold, Burton, 1978) lielas olas ar mīkstu apvalku. Olas tiek atstātas pēc iespējas saulainākās vietās, lai uzturētu pietiekamu siltumu. Mātītes izrok seklu bedri, ievieto olas un aprok tās (Arnold, Burton, 1978). Inkubācijas periods ir 50 – 55 dienas atkarībā no laika apstākļiem, pēcnācēji izšķiļas jūlija beigās vai augusta sākumā ( Kļaviņš, 2010). Pēc izšķilšanās to garums ar asti ir 4 – 5 cm, līdz pirmajai ziemošanai tie paaugas līdz 8 cm (Higson, 1989), bet pēc otrās ziemošanas, kad iestājas dzimumgatavība, garums sasniedzis apmēram 15 cm. Ziemo zem koku saknēm, ēku pamatiem un dziļās alās (Kļaviņš, 2010).…
Sila ķirzaka ir vidēja izmēra rāpulis, garums ar asti 18 – 20 cm, ļoti retos gadījumos var sasniegt pat 25 cm. Astes garums sasniedz 1,25 līdz 1,75 reizes no ķermeņa garuma (Arnold, Burton, 1978). Galva noapaļota ar izrobotu apkakli, kājas īsas, dubultas zvīņas uz vēdera daļas un šauras pie mugurkaula (Arnold, Burton, 1978). Tēviņi vidēji lielāki par mātītēm ar platāku galvu (Erikzen, 2007)










