Eiropas Savienības tiesības

3.ES primārie tiesību avoti.
Primārie ES tiesību akti ir tiesību akti, kas rada tiesisko pamatu Eiropas Savienības darbībai. ES primāros tiesību avotus var iedalīt rakstītajos un nerakstītajos avotos. Pie nerakstītajiem primārajiem tiesību avotiem pieder ES paražu tiesības un vispārējie tiesību principi. Pie rakstītajiem primārajiem tiesību avotiem pieder šādi dibināšanas līgumi:
• Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgums, Parīze, 1951 (zaudējis spēku 2002. gada 23. jūlijā)
• Eiropas Kopienas dibināšanas līgums, Roma, 1957
• Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgums, Roma, 1957
• Apvienošanas līgums, 1965
• Vienotais Eiropas akts, 1986
• Līgums par ES, Māstrihta, 1992
• Amsterdamas Līgums, 1997
• Nicas Līgums, 2001
• Lisabonas līgums, ar ko groza Līgumu par ES un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, 2009
• Pievienošanās līgumi, 1972 (Dānija, Īrija, Apvienotā Karaliste), 1979 (Grieķija), 1985 (Spānija, Portugāle), 1994 (Austrija, Somija, Zviedrija), 2003 (Latvija, Igaunija, Lietuva, Polija, Slovākija, Čehija, Ungārija, Slovēnija, Malta un Kipra).
Par primārajiem tiesību avotiem tiek uzskatīti arī šo līgumu pielikumi un protokoli. Šajos aktos ir ietverti ES likumdošanas pamatprincipi. Ar Vienoto Eiropas aktu, Māstrihtas līgumu, Amsterdamas līgumu, Nīcas līgumu tika veikti grozījumi un papildinājumi EK dibināšanas līgumā, kas ir iekļauti konsolidētajā EK dibināšanas līguma tekstā. Ar Lisabonas līgumu arī tiek veikti grozījumi un papildinājumi EK dibināšanas līgumā un tas tiek pārdēvēts par Līgumu par ES darbību. Grozījumi Līgumā par ES tika veikti ar Amsterdamas līgumu un Nicas līgumu un tie kopā ir ietverti konsolidētajā Līgumā par ES. Arī Lisabonas līgums veic grozījumus un papildinājumus Līgumā par ES, saglabājot tā līdzšinējo nosaukumu.
…