Vācu tiesību zinātnieks Karls Engišs tiesību piemērošanu ir definējis kā ‘’skata mētāšanu’’ starp tiesiskajiem un faktiskajiem apstākļiem.
Pirmkārt, tiek atrasta ‘’iespējami atbilstošākā’’ tiesību norma.
Otrkārt, atrasto tiesību normu pazīmes tiek salīdzinātas ar faktiskā sastāva pazīmēm. Treškārt, secinot, ka pazīmes, nesakrīt vai sakrīt tikai daļēji, tiek meklētas jaunas ‘’atbilstošas’’ tiesību normas, vienlaicīgi strādājot arī ar faktiskā sastāva pazīmēm: atlasot būtiskākās, nepieciešamības gadījumā pierādot tās, meklējot papildus būtiskās pazīmes u.c..
Bernds Rūters sadala tiesību piemērošanu četors soļos:
1. Faktiskā sastāva noteikšana;
2. Vajadzīgo tiesību normu meklēšana;
3. Subsumcija (tiesību normas elementu salīdzināšana ar faktiskajiem apstākļiem);
4. Tiesisko seku noteikšana.
Katrs no dotajiem tiesību piemērošanas modeļiem ir pareizs, jo atšķiras tikai metodiskā darba soļu konkretizācijas pakāpe.
Tiesību piemērošanas stadiju robežas ir plūstošas. Nav iespējams novilkt skaidru robežu starp vienu stadiju un otru, jo tās viena otru papildina. Piemēram, tiesību piemērotājs, konstatējot, ka nav precīzi noskaidrots kāds faktiskais apstāklis, kurš ir izrādījies būtisks lēmuma pieņemšanā, var atgriezties pie darba ar faktiskajiem apstākļiem.
…
