Zināšanas par tiesību normām ļoti bieži ir paviršs un pat sagrozīts raksturs un atstāj iespaidu gan uz tiesību jaunrades, gan realizācijas procesiem.
Tiesību normu apskatā izmantojamo pamatjēdzienu semantiskais lauks (sinonīmiskā rinda) var būt diezgan plašs: princips, likums, likumsakarība, noteikums, norma u.c.
Šī lauka dominante ir likums, kas atspoguļo kādu objektīvo likumsakarību. Zinātnes likums ir radies pietiekami adekvātas objektīvās likumsakarības izziņas rezultātā. Satura ziņā likuma un likumsakarības kategorijas ir samērā līdzvērtīgas. Atšķirība ir tikai tāda, ka likums ir to zināšanu forma par likumsakarību, ko iegūst cilvēki pārsvarā zinātniskās izziņas rezultātā. Turpretim, likumsakarība ir kategorija, ar kuru apzīmē objekta iekšējās vai ārējās būtiskās, atkārtojošās, nepieciešamās, noturīgās attiecības, sakarus ar citiem objektiem.
Ja likumība piemīt pašiem objektiem, tad normas rada cilvēks. Ir skaidrs, ka tiesību principi, normas, tāpat kā kategorijas, iegūst objektīvāku raksturu tad, kad tās balstās uz zināšanām, kas noformētas zinātniskā likumā vai citos zinātniskās izziņas rezultātos.…
