Kino attīstības vēstures aizsākumi saistāmi ar centieniem atveidot kustību, radīt attēla projekciju. Sākotnēji skatītāju vērtējumam tika sniegtas filmas, kurās sižeta paušanai kalpoja tikai vizuālais materiāls. Tas, kam bija jāizskan vārdos tika atainots tikai raksta formā. Šajā periodā filmu materiāls tika papildināts ar dzīvās mūzikas pavadījumu tieši kinozālē, izmantojot pianistu vai pat veselu orķestru sniegumu, tomēr, pārmaiņu un attīstības ietvaros, radās iespēja no mēmā kino veidošanas pāriet pie jauninājuma – skaņas, kas cieši un tieši tika saistīta ar vizuālo materiālu. Skaņu kino un Holivudas Zelta laikmeta sākumus saista ar Alana Kroslanda filmu „Džeza dziedonis”(1927). Tā gan nebija pilnā mērogā veidota kā skaņu kino meistardarbs, taču tajā tika ietverts sinhronizēts dialogs un dziedāšana. Šis notikums rosināja izvērst skaņas ieviešanu filmu veidošanā, kas arī, pārvarot virkni sarežģījumu, tika veiksmīgi realizēts.
Klasiskā kino stila principi noformējušies un raduši izteiktu izvērsumu laika posmā no 20. gadsimta divdesmitajiem līdz aptuveni piecdesmitajiem gadiem. …
