-
L.Stumbres lugas "Liels, spoži sarkans autobuss" fragmenta analīze
Leldes Stumbres lugā “Liels, spoži sarkans autobuss” pasažieri ir nonākuši tādā situācijā, ka autobusā tiek atrasts miris puisis. Visi izsaka savus minējumus, kas nu puisim ir noticis, varbūt pārdzēries vai saindējos. Protams, visiem, tas ir šoks, uzzinot, ka kāds ir miris, kurš nesen ir bijis dzīvs, tādēļ pats pirmais jau ir šoferis, kurš uzvedina uz domām, ka puisis ir nogalināts. Tomēr visus pasažierus vēl mudina ziņkāre, kā gan mirušais izskatās. Tā nu īpaši Katei patīk šāda mīklu minēšana, viņa uzdodas par izmeklētāju, un tiek apskatīta katra iespējamā saistība ar mirušo puisi. Vecāko vīrs ir runājis ar puisi, licis nomest viņam cigareti, bet Alda uz viņu kliegusi, iespējams, pat draudējusi nogalināt, Lindai puisis ir nozadzis naudu, Ludvigs piebēris klāt kaut ko puiša glāzē. Kate ir pamanījusi to visu, tieši tas pasažierus iedzen satraukumā un stresā, viņiem liekas, ka šī trispadsmit gadīgā meitene var nosēdināt viņus aiz restēm. Cilvēku uzvedība ir kļuvusi savādāka, visi grib paglābties, jo nevēlas tikt vainoti šajā noziegumā. Luga lieliski parāda cilvēku emocijas, kā dusmas, apmelošanu un izmisumu.
Līdzīga situācija ir Rūdolfa Blaumaņa novelē “Nāves ēnā”, kad cilvēki ir nonākuši ir ledus gabala atklātā jūrā. Pirmais šo postu ierauga Karlēns, kurš nevis lec ūdenī, lai glābtos, bet steidzas pie biedriem, lai pazinotu par notikumu. Mani piesaistīja zēna rīcība. Ko darītu es? Vai mani nebūtu pārņēmis izmisums, un es nemestos jūra ka Skaru Juris, lai peldētu uz krastu un glābtu savu dzīvību?…
1. Īsumā lugas „Liels, spoži sarkans autobuss” saturs 2.Fragments no Leldes Stumbres lugas „Liels, spoži sarkans autobuss” Alda. Int, tu tikai nerunā ar mani tā... mēs tomēr bijām vīrs un sieva... mums bija abiem kaut kas kopīgs... Zini, es esmu pusdzīva aiz bailēm. Ints Ko viņa redzēja, Alda? Saki taču! Alda. To... to, ka es runāju ar to puisi... tā tas iznāca. Esviņu nepazīstu, redzēju pirmo reizi, es tev zvēru, ka nezinu pat, kā viņu sauc, es nemaz negribēju ar viņu runāt... Brt tu visu laiku biji tāds... tāds... Ints. Kad tu paspēji ar viņu iepazīties? Alda. Ne jau iepazīties! Es tev saku, kanezinu pat, kā viņu sauc! Ints. Labi. Tātad – kad? Lielajā pieturā? Alda. Jā... Tu sēdeēji autobusā un negribēji nākt man līdzi uz bufeti, tu vēl teici... Ints. Mani neinteresē tas, ko es teicu. Runā par sevi. Alda. Bet tu varbūt atceries, ka es apvainojos, mani aizvainoja tieši tavi vārdi... Ints. Atceros. Kas notika bufetē? Alda. Bufetē... es tur iegāju vienkārši tāpat, lai kaut ko darītu, bet tur bija rinda, un es izgāju atkal laukā. Ints. Tālāk. Alda. Int, saproti mani, dieva dēļ, pareizi... es biju nikna, aizvainota... Un piepeši viņš... Jā, mēs sarunājāmies. No sākuma mierīgi, viņš jautāja, uz kurieni es braucu – un vēl kaut ko, bet tad... īsi sakot, sākām lamāties. Pareizāk, sakot, es lamājos, bet viņš tikai ņirdza. Viņam likās, ka es tikai klīrējos, tēloju svēto šasutumu. Viņam nebija nekādu šaubu, ka es tūlīt iešu līdzi. Ints. Uz kurieni? 3.Lugas fragmenta analīze 4. Pārspriedums Cilvēku rīcība un savstarpējās attiecības dažādās dzīves situācijās 5. Secinājumi
