Cilvēks dzīvo sabiedrībā, konkrētā kultūrvidē, nemitīgi atrazdamies saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Visi cilvēka nodarbošanās veidi ir saistīti ar līdzcilvēkiem un norit saskarsmes kontekstā. Vairāki zinātnieki uzskata, ka cilvēks jau pēc savas dabas ir sabiedriska, kolektīva būtne, kurai nepieciešami kontakti ar sev līdzīgiem. Izolācija un vientulība ir viena no psihi visvairāk traumējošām cilvēka izjūtām. Pēc zinātnieka V. Behtereva veiktajiem pētījumiem var secināt, ka normāli attīstītam cilvēkam tieksme un spēja uz labvēlīgu saskarsmi ir iedzimta, instinktīva. Vientuļnieks, izolētais ir uzskatāms par anomāliju cilvēku kopībā.1
Saskarsme ir uzskatāma par cilvēces garīgās dzīves galveno esības formu un vienu no senākajām un sarežģītākajām katras tautas garīgās kultūras sastāvdaļām. Saskarsme sekmē dalībnieku individualitātes izpausmi un šā procesa priekšplānā izvirzās pētījumi par cilvēku mijiedarbības un sadarbības formām, kurās vienlīdz aktīvas un ieinteresētas ir abas iesaistītās puses. …
