Sociālā identitāte

Henri Tajfel un John Turner (1986) runā par trim alternatīvām attieksmēm pret grupu un situāciju, kad cilvēka identitātes tendences nesaskan ar grupas normām, līdz ar to neveidojoties paša sociālai identitātei: 1) Ja iespējams, atstāj grupu. Viens no diviem, fiziski vai norobežojoties. 2) Pārinterpretē vajadzīgās grupas normas tādā veidā, lai tās saskan ar paša uzskatiem, vai pieņemt tās, ja atšķirība nav būtiska. 3) Iesaistās sociālās darbībās, lai veicinātu vēlamās pārmaiņas.
Savstarpēja sadarbošanās samazina sociālo salīdzināšanu līdz ar to sociālo kategorizēšanu un var veidoties kopīga sociālā identitāte, nevis katram sava. Līdz ar to būtiski atrast tos galvenos punktus jeb to, kas veicina sadarbību, nevis konkurenci, salīdzināšanu un kategorizēšanu. Ja reiz ir noteiktas robežas starp savu grupu un citu grupu, cilvēki sāk dot lielāku priekšroku savas grupas locekļiem nekā citas grupas locekļiem un līdz ar to ar attiecīgo grupu mērķiem.

Secinājumi
Cilvēki ir ļoti dažādi, katram ir savas intereses un savi uzskati. Mēs meklējam savas sociālās grupas, kurās mums būtu ērti un patīkami. Cilvēka identitāte veidojas no pašas bērnības un izveidojas apmēram pusaudžu vecumā. Ļoti svarīgi ir tas, kā bērns auga un kādas traumas iespējams ir bijušas viņa bernībā, jo tas viss ietekmē identitāti. Cilvēkam nepieciešams atrast atbildes uz diviem jautājumiem - kas un kāds es gribu būt? Ja cilvēkam ir bijušas psiholoģiskas traumas, tad atbilžu meklēšana var būt apgrutināta un var rasties identitātes difūzija, kuru var pārdzīvot, bet notiek arī pašnāvības gadījumi. Tādeļ, manuprāt vajag atbalstīt bērnus, pusaudžus un viņu intereses, ja tām nav sliktas ietekmes, lai viņi varētu atrast savas sociālās grupas un dzīvot tālāk kā piederīgi kādai grupai.
…