Tematika – autora dzeja pilna skumjas ironijas, daļēji slēptas bezspēcības pret dzīvi un laika ritumu. Autors savā dzejā raisa vientulības izjūtu. Vientulību, kas caurauž dzīvi. Atbilstoši modernisma un postmodernisma iezīmēm, dzeja ir mirkļu atspoguļojums, ikdienas situācijas, fakti, autora liriskā es izjūtas, atsevišķi dzejoļi pauž neiecietību pret sabiedrību, tās nospiedošu varu pret katru indivīdu.
Dzeja nav tik impulsīva un strauja kā J. Kunossa vai G. Godiņa dzeja, taču arī šajā daiļradē nedaudzu vārdu salikumi atveido mirkli, rada izjūtu gleznas un stāsta vairāk, nekā ir uzrakstīts. Atsevišķi dzejoļi pārsteidz ar savu vienkāršību, tēmas izvēli – dabu, gadalaikiem. Nezaudējot gan vienādo struktūru, kāda ir visos dzejoļos – nekādas interpunkcijas un aprauti mirklīgi vārdu virknējumi strauji mainot dzejā atainoto mirkļu nokrāsu. Dzeja rada zināmu neizpratni un izbrīnu lasītājā, liekot tai urbties cauri un mēģināt atkost metaforas un vārdu virknējumus.
…
