Taču iespējams, tikai mazliet iespējams, ka mēs sevi izgriežot no dabas fona un vēlme kļūt par atsevišķu un patstāvīgu daļu, un nepārtaukti cīnoties pret tās nostādītajiem eksistēšanas noteikumiem, esam radījuši tikpat dabisku tās reakciju, proti, iespējams, tā nepātraukti pārbauda mūs ar saviem spēkiem, vai mēs būsim tik patstāvīgi, cik vēlamies, līdzīgi kā māte ar bērnu – tam aizejot savā dzīvē, māte nepārtaukti pārliecinās par to, vai viņš, esot viens šajā pasaulē, tajā nav pazudis. Kas rada pie secinājuma, ka daba ir mūsu, proti, cilvēka, visvarenā aizgādne, nevis patstāvīguma nicinātāja. …
