Piemēram, Ziemeļamerika kā viens aktieris, ES un Āzija citi. Tomēr šī robeža ir nekonkrēta, jo valstis visā pasaulē tieši vai pastarpināti ir saistītas viena ar otru. Tas savukārt noved pie trešā varianta par globalizācijas sistēmu. Citi to sauc par „globālo ciematu”, kurā visi ir saistīti ekonomiski, bet galvenokārt, tā ir pasaule, kurā informācijas plūsmu nekas neaizkavē. Tomēr vēl pavisam cits viedoklis par starptautisko sistēmu ir viedoklis par multipolāro pasauli, kurā katra valsts ir suverēna, tomēr tā atrodas mijiedarbībā ar citām, un tas ļauj šīm valstīm kompensēt vienai otru starptautiskajā sistēmā.
Uzskatu, ka valstis jaunajā pasaules kārtībā ir demokrātiskas un tās, kas vēl nav, attiecīgi nav sasniegušas šo jauno pasauli pilnībā. Piemēram, fenomens ir Ķīna, kas spēcīgi attīstot ekonomiku tomēr nezaudē komunisma režīmu un nevirzās uz demokrātijas pusi, kā tam teorētiski vajadzētu notikt. Jaunajā pasaules kārtībā ārpolitikas termins ticis mainīts no ilglaicīgu pārmaiņu sasniegšanas trijos starptautiskajos faktoros: starptautiskajā, valdības un iekšpolitiskajā. …
Vēsturei mainoties un laikam ejot, valstis pasaulē ir piedzīvojušas ne vienu vien pārmaiņu un tās ir nācies savu politiku mainīt no imperiālistiski naidīgām līdz draudzīgi līdzošām, ja tā var teikt. Piemēram, Vācija. Vai arī otrādi. Lai runātu par mūsdienu valstu sistēmu vai valstīm jaunajā pasaules kārtībā, ir jāsaprot, ko tad mēs saprotam ar mūsdienu starptautisko sistēmu. Kā jau iepriekš uzskaitīts, tad mūsdienu starptautiskā sistēma ir ļoti neviennozīmīga un tai ir vairāki atšķirīgi varianti. Mūsdienu starptautiskā sistēma uzskatāma par pēc aukstā kara sistēmu, jo tieši aukstais karš bija tas vēsturiskais moments, kas izbeidza pasaules dalījumu Rietumos un Austrumos ar dzels priekškaru. Tomēr pēc aukstā kara beigām nebija vienoti scenāriji, pēc kādiem attīstītos valstis. Austrumeiropas valstis, tai skaitā arī Baltija neatkarību atguva katra pēc sava scenārija, turklāt Austrumvācija pavisam īpatnēji – to pievienojot Rietumvācijai. Rietumvalstis jau bija uzsākušas ciešu ekonomisko un politisko integrāciju un tagad tajā vēlējās iesaistīties arī neatkarību atguvušās. Tāpēc par vienu no mūsdienu starptautiskās sistēmas modeļiem varētu būt uzskatāms 90to gadu sākumā izplatītā pozitīvā, optimistiskā nostāja, kas paļāvās uz starptautiskajām normām, institūcijām. To galvenokārt popularizēja ASV, toreizējais prezidents Dž.Bušs seniors, kā arī citas Rietumvalstis. No otras puses mūsdienu starptautisko sistēmu var uzskatīt par reģionalizācijas sistēmu, jo tirgošanās, ekonomika, kas mūsdienās ir galvenais valstu saistošais faktors ir stipri reģionalizējusies.
