-
Mēra epidēmijas Latvijā un pasaulē
Mēra epidēmijas palielināja māņticību, piemēram, balstoties uz latviešu ticējumiem, vajadzēja mājās turēt melnas govis, melnus zirgus un melnas vistas, lai mēris ietu paiet garām mājai, un palēnināja sociālās, ekonomiskās un reliģiskās dzīves attīstību, tomēr tās veica ieguldījumus mākslā un kultūrā, piemēram, sāka attīstīt renesanses idejas, kā arī medicīnas attīstībā, īpaši klasiskajā grieķu medicīnā. Piemēram, 1363.gadā Gijs de Šoliaks (Guy de Chauliac, 1300-1368) secināja, ka visas mēra formas – buboņa un septiskā (inficējas caur ādu (inficētas blusas kodums)), kā arī plaušu (inficējas ar pilieniem gaisā) – ir viena un tā pati slimība, kā arī 1894.gadā japāņu bakteriologs Kitasato Šibasaburo (Kitasato Shibasaburo, 1853-1931) un franču bakteriologs Aleksandrs Jersins (Alexandre Yersin, 1863-1943) atklāja mēra izraisītāju – baktēriju Yersinia pestis.
Mūsdienu cilvēkiem ir jābūt informētiem par šiem vēstures notikumiem, jo infekcija vēl joprojām ir sastopama, īpaši Āfrikas nabadzīgajās valstīs. Hendriks Poinars (Hendrik Poinar, 1969), molekulārās evolūcijas ģenētiķis, uzskata, ka mēris var atgriezties modernajā pasaulē, jo pasaulē mīt 200 grauzēju sugas, kas pārnēsā Yersinia pestis, kā arī iegūt rezistenci pret mūsu pielietotajām antibiotikām.
…
Nosaukumu Lielais mēris ieguva epidēmija, kas plosījās no 1709.gada līdz 1711.gadam Latvijas teritorijā, jo upuru skaits pārsniedza jebkuras citas epidēmijas un pat karus. Latvijas teritorijā infekcijas avots nonāca sakarā ar Ziemeļa kara darbībām (1700-1710), kā arī cilvēku plūsmas no Prūsijas. Tika izpostīti 70% no visām Kurzemes muižām un 80% no zemnieku lopiem, rezultātā iestājās bads, kas sekmēja cilvēku nespēju pretoties slimībai. Liepāja kā ostas pilsēta bija sākums epidēmijai, kur 1710.gadā gāja bojā 900 vācu draudzes locekļi un 5000 latviešu draudzes locekļi, taču Ventspils novadā Zūru muižā nomira 1809 cilvēki (sākotnējais iedzīvotāju skaits bija 2191 cilvēki) – 44 zemnieku un 13 iebūviešu mājas. Atslēgvārdi: Melnā nāve, Lielais mēris, Džirolamo Frakastoro, Atanasius Kerčers, Kitasato Šibasaburo un Aleksandrs Jersins.
