Valodas pētījumi cenšas atklāt valodas universālijas jeb vispārīgos strukturālos likumus, kuri nosaka dažādo valodas elementu iekšējās savstarpējās attiecības.
Tipoloģiskā valodu klasifikācija iedala valodas tipos pēc to uzbūves jab strukturālās līdzības, neraugoties uz valodas radniecību vai neradniecību. daži valodnieki tipoloģisko klasifikāciju sauc par morfoloģisko, tomēr šis nosaukums nav precīzs, jo tas neaptver visas strukturālās, tipoloģiskās valodu īpatnības.
Izšķir 5 valodu tipus:
1) amorfās;
2) polisintētiskās;
3) aglutinējošās;
4) fleksīvi - aglutinējošās;
5) fleksīvās valodas.
Amorfās valodas.
Amorfās, izolējošās jeb sakņu valodas vārds sastāv tikai no saknes bez kādiem afiksiem. Sakne jeb celms ir it kā amorfs, morfoloģiski diferencēts, t.i., izolēts no afiksiem. Tāpēc vārdšķiru šajās valodās var noteikt tikai teikumā. Pie sakņu valodām pieder vjetnamiešu, ķīniešu, taizemiešu, birmiešu un tibetiešu valodas Tālajos Austrumos.
Pazīstamākā sakņu valoda ir ķīniešu valoda. Šajā valodā vārdi parasti ir vienzilbīgi, un tie bez kādām pārmaiņām tiek nostādīti cits citam blakus. Atsevišķu vārdu kā teikuma locekļu nozīme atkarīga gandrīz vienīgi no to secības teikumā, piemēram, wuo da ni ( es sist tu) es situ tevi, bet ni da wuo( tu sist es) tu sit mani.…
