-
Masu komunikācijas teorijas - laiks un telpa "globālajā ciematā"
Эссе7 Компьютеры, программирование, электроника, Журналистика
Laika un telpas dimensijas pavisam noteikti mainās sabiedrībai pat neapzinoties. Ļoti īsā laika posmā tehnoloģijas ir saaugušas ar sabiedrību un var tikai piekrist, domātājiem, kas uzskata, ka tās maina sabiedrību. Manuprāt izteiciens, ko vismaz kādreiz vai ļoti regulāri vairums saka – „man nav laika”, šobrīd tehnoloģiju sprādzienā ir kļuvis burtisks. Lai gan tehnoloģiju sasniegumi devuši cilvēcei vēl nebijušu ātruma un telpas pieredzi, tas tomēr pazūd, iespējams, laika dimensija šobrīd ir tik nenoteikta vai ātra, ka mēs to vienkārši nepamanām. Vai arī laiks pazūd telpās, kurās cilvēks atrodas ikdienā. Tehnoloģiju sniegtais telpas paplašinājums liek cilvēkam atrasties vienlaicīgi vairākās telpās, kuras mēs varam ņemt līdzi un būt nemitīgā multidimensionālā vidē, kura sevī iesūc laiku. Mūsdienās telpa vairs nav izmērāma un laiks izskaitāms; mūsdienu sabiedrība nemitīgi atrodas onlainā un cilvēki un informācija mums apkārt pārtop par cipariem, kas klejo pa globālo ciematu. Protams viss nav viennozīmīgs un manuprāt laika un telpas dimensijas atšķiras no sociālās grupas un indivīda paša, t.i., atkarībā no tā kādas tehnoloģijas un medijus cilvēks izmanto ir atkarīgs viņa telpas un laika dimensijas paplašinājums, jo vairāk medijus mēs izmantojam, jo lielāks ir mūsu maņu paplašinājums, telpas un laika dimensijas, taču arvien mazāks kļūs ciemats.
…
Mūsdienās tehnoloģijas ietekmē un kontrolē lielāko daļu cilvēka radošās darbības, kā arī ikdienas dzīvi. Nevar noliegt, ka tehnoloģijām ir liela ietekme cilvēku dzīvēs, jo lielākā daļa no galvenajiem civilizācijas sasniegumiem balstās uz tehnoloģiskām inovācijām un tehnoloģiju lietošanu. Vēsturiski tieši tehnoloģiju radīšanas, ieviešanas un izmantošanas brīdis ir veicinājis nozīmīgus pagrieziena punktus sabiedrības dzīvē, savstarpējā komunikācijā un ikdienas organizēšanā. Un ar katru šādu pārmaiņu tiek izmainīta arī uztvere par mūsu laiku un telpu kurā dzīvojam. 19. gadsimta pirmajā pusē, kad dzelzceļš bija pārtapis no tehnoloģiskā brīnuma par telpas pārvarēšanas ierastu līdzekli, tuvais un tālais kā laika un telpas uztveres kombinācija kolektīvajā pieredzē transformējās. Līdz pat mūsdienām telpas pārvarēšanas līdzekļu nepārtraukta tehniska pilnveidošana ļauj pieredzēt kolektīvu kultūru robežu paplašināšanu un pārkāpšanu. Tehnoloģiju attīstības rezultāta, laika un telpas nozīme ir krasi mainījusies, no tā, kā to sabiedrība uztvēra vēl salīdzinoši nesenā vēsturē.
