Cīnīdamies pret vāju cilvēcisku vēlmi, Jāzeps aizmirsa cilvēcību sevī. Taču tāpat kā Nākotnes cilvēks, tas nespēja dzīvot ar sevis citu izraisītu nelaimi, tāpēc viņš dēvās citā virzienā, lai transformētu sevi, skaidroties un attīstīties, aizejot no sava ēģiptiešu troņa, atsakoties no visa, lai meklētu „trešo dzimteni”, proti, sevi. Un šāda rīcība no Jāzepa puses, jau iezīmēja pirmos soļus uz Nākotnes cilvēka tapšanu, kura galvenais virziens – pārtapšanas ceļš.
Lasot Raiņa darbus un tos analizējot, kā galvenais dzinuli tajos atklājas, ka caur saviem darbiem Rainis centās nodrošināt patības attīstību nācijā, veicināt cieņu pret ikviena cilvēka spējām, jūtu dzīvi, iemācīt saskatīt un atrast skaistumu, un labo dzīvē, pat dzīvojot absolūtā tumsā. Raiņa darbi laika gaitā piedzīvoja lielus vērienus, kā rezultātā, viņa filozofiskās domas pārsniedza ikdienas nostiprinātos priekšstatus un morāles vērtības, pēc kurām vadījās visa pelēkā sabiedrības masa, tādā veidā sēžot viens sava kalna galiņā: „Kas, sevi projām sviežot, laimīgi —uz tevi spļaus un samīs tevi barā.”
…
